Sniegotā ziemā rodas plāns apciemot Portugāles dienvidus un nedaudz Spānijas, tādejādi ielecot vasarā jau aprīļa beigās. Kopā jautrāk, tāpēc kompānija pārbaudīta –  Līga, Uldis, Rūta un Reinis. Kaut sākotnējais plāns ir braukt ar automašīnu, tomēr galu galā nolemjam mierpilni atpūsties un iegādājamies avio biļetes (Rīga -> Brisele, Brisele -> Faro, Faro-> Brisele, Brisele -> Rīga). Jau laikus noīrējam Faro lidostas tuvējā autonomā VW Polo, lai varam doties, kur deguns rāda visa atvaļinājuma garumā, sazīmējamam galvenos pieturpunktus un novienojamies, ka dzīvosim apartamentos, kas rezervēti caur Airbnb.
Lelākais pārbaudījums pacietībai un izturībai ir pirmā nakts, kas starp lidojumiem jāpavada uz Briseles lidostas metāla krēsliem ar automātiem bruņotu apsargu sabiedrībā, kas patrulējot soļo no viena zāles galu uz otru, bet saskatoties uzsmaida. Gaidīšanas laiku veiksmīgi saīsina pirmā bāra atvēršanās plkst. 4:00 no rīta, tālāk jau beļģu alus iespaidā UNO spēle rit jautrāk un pulksteņa rādītāji griežas veiklāk.
Kaut Faro nedaudz smidzina lietus, tomēr gaiss ir silts un patīkams. Saņemam nomas auto un dodamies uz rezervētajiem apartamentiem dažus kilometrus no Faro. Pirmais iespaids diezgan šokējošs – braucam pa sliktu ceļu, kur gar malu apšaubāmas būdas, brikšņi un vējā plandas izžautā veļa. Taču tuvojoties mājām, mus apbur apelsīnu planācijas, savvaļas alvejas, ziedošas strelīcijas, rozmarīns jāņogrūma izmēros un kaktusi. Mūsu pirmā māja ir pārsteidzoši feina un dārzā citrusaugļi, kurus saimnieks aicina baudīt kad vien iegribās. Kas par sulīgiem apelsīniem, mandarīniem, klementīniem un citroniem!
Faro pilsētā atrodam milzu bezmaksas stāvvietu tieši blakus vecpilsētai un tūrisma informācijas centram, kur mums iesaka apmeklēt to pašu internetā atrasto “Capela dos Ossos”, kas veidota no galvaskausiem un kauliem, taču jāsaka, ka bijām gaidījuši ko lielāku kā apm. 2,5 x 4m mazu telpu, tomēr sajūta tik tiešām nedaudz jokaina. Protams, aizejam arī uz zivju tirgu, lai iepirktos arī vakariņām, tur baudām sezonas gardās zemenes, iegādājamies zivi, ko vēlāk gatavot uz grila, dārzeņus un augļus. Vēl nedaudz pastaigājam pa vēsturisko centru, bet secinām, ka pilsēta ir spokaini tukša, un daudz ļoti skaistas ēkas nolaistas līdz graustu līmenim. Ceļā uz mājām ar saimnieku atļauju, kas pārvietojas ar zirgu pajūgu, pastaigājam pa apelsīnu dārzu, kur top skaistas bildes.
Nākamais pieturpunkts ceļā uz Malagu ir Seviļa, kur pirmo reiz šajā ceļojumā saskaramies ar superšaurajām mazieliņām, baudām flamingo dziedājumus un dejas pie pasaulē trešās lielākā katedrāles, bet vēderus iepriecinām ar jūras velšu paelju. Tālāk dodamies uz Gibraltāru, jāsaka gan, ka tajā gūstam apstiprinājumu iepriekš teiktajam – nav lielas jēgas uz turieni dzīties, jo ir daudz skaistākas un baudāmākas vietas līdzās, ko saktīties. Skats uz Gibraltāra kalnu no malas ir daudz skaistāks, kā no tā. Vēlu vakarā iebraucam Malagā, kur atliek vien doties pie miera.
Saule un patīkams satraukums pamodina jau rīta agrumā un taisāmies, lai dotos uz “Caminito del Rey” – iespaidīgu kalnu taku nepilnas stundas braucienā no Malagas. Iespaidi neaprakstāmi, par šo lai runā bildes – fantastiski! Vakarā atgriežamies Malagā, lai nedaudz apskatītu vecpilsētu un izbrauktu ar panorāmas ratu. Piektdienas vakarā dzīve mutuļo un vecpilsētas ielas cilvēkiem pārpildītas. Pēc dienas garās pastaigas esam patīkami noguruši, apēdam sapirktos banānus, kas izcili gardi, un arbūzu, kas vests no Indijas.
Pirms dodamies atpakaļ uz Portugāli, vēl izmetam loku uz Fragilianu, ko Spānijā dēvē par “balto pilsētu”. Tur ierodamies agrā rītā, kad kalnu pilsētiņa vēl tikai mostās un klusumā baudām tās mieru. Atpakaļceļā uz Portugāli vērojam kā spānieši izmanto katru zemes gabaliņu – gan kalnu nogāzes, gan līdzenumus, kur slejas tomātu, zaļumu, zemeņu siltumnīcas, olīvkoku un apelsīnu plantācijas. Vietām manāmi arī vīnogulāji. Parasti sakām, ka dienvidnieki var atļauties baudīt dzīvi, jo nav jāuztraucās par apkuri ziemas sezonā, bet viņiem patiesībā ir cita rūpe – milzu sausums vasarā, tāpēc pat katra mazākā dobe pilsētā, tāpat kā katrs mazdārziņš vai apelsīnu plantācija aprīkota ar apūdeņošanas sistēmu. Mums ir paveicies, jo aprīlī vēl viss ir zaļš, lielais karstums vēl tikai priekšā!
Albufeirā esam apmetušies pašā dzīru virpuļa centrā – dzīve kūsā bez apstājas. Saule mūs lutina un okeāns ir fantastiski skaists un apbrīnojami rāms. Ķeram ikkatru saules staru. Rīt sūrstēs, bet par to tad arī domāsim rīt… Sangrija, alus, kas nav alus, garneles un smiekli.
Visgarāko laiku esam nolēmuši baudīt Lagosā, tur arī esam atļāvušies visglaunākos apartamentus, kuros mūs priecē arī baseins, kas ik dienu tiek lietots, kaut vietējie brīnās, jo viņiem +25 grādi, acīmredzot, vēl nav siltā sezona. Jāpiebilst, ka šajā sakara arī nedaudz viļamies, jo sērfošanas un citu ūdenssportu sezona sāksies ar maiju, kad jau būsim prom. Bet par to nekreņķējam – braucam ar kaijakiem, kas ir viens no feinākajiem atvaļinājuma piedzīvojumiem, peldamies okeānā, ejam uz Michelin atzīto restorānu “Don Sebastiano” un baudām sauli lielos daudzumos!
Desmitā un pēdējā diena siltajos dienvidos pienāk ātri, dodamies atpakaļ uz Faro. Bet pa ceļam vēl piestājam apskatīt pasakaino Benagil pludmali, kur nedaudz pastaigājam pa klinšainajiem stāvkrastiem, bet galu galā dodamies izbraucienā ar motorlaivu, kas mūs izvadā pa 20 klinšu alām, kuras izskalojis okeāns. Tas ir kā paviesoties paradīzē, vārdiem neizsakāmi skaisti. Kā emocijām pildīts punktiņš uz “i” mūsu ceļojuma izskaņā. Šeit arī sajūtam okeāna varenumu. Iepriekš Albufeiras okeāns šķita tik rāms un mierīgs, Lagosas pludmalē rotaļīgi jautrs, bet šeit ūdens masa veido milzu viļņus, kas ar neaprakstāmu spēku triecās pret klintīm.
Ak, Portugāle, mēs iemīlējāmies tevī un tavā mierpilnajā dzīvespriekā, aizraujošajos dabas skatos, mandalu rakstu flīzītēs, saules pielietajos smieklos un smaidos! Uz tikšanos! Cerams, jau pavisam drīz…

Bilžkamera: Reinis & Uldis

DCIM103MEDIA