Minska ir viens no pēdējā laika lielākajiem pārsteigumiem – tā labākajā nozīmē. Iepriekš Baltkrievija ar tās iespaidīgo valsts vadītāju šķita kā “bubulis” salīdzinājumā ar tik zināmo un pierasto Eiropas savienības dalībvalstu saimi. Bet pateicoties hokeja čempionātam, kas šogad norit Minskā, kam par godu tika atcelts vīzu režīms (ja vien ir kaut viena hokeja spēles biļete kabatā) kā arī maksas ceļus var izmantot bez maksas visa maija garumā, mēs – draudzīga un pieklājīga hokeja fanu kompānija – nolēmām atklāt nezināmo Baltkrievijas galvaspilsētu.

Ceļa kvalitātes dēļ nolēmām braukt caur Viļņu. Par spīti bažām, jau pirmie metri Baltkievijā pārsteidza ar ļoti smaidīgiem un viesmīlīgiem robežsargiem (atšķirībā ar lietuviešīm, kas vēlāk sagaidīs mūs, atgriežoties Eiropas savienībā). Pēc nedaudz smieklīgu ceļotāju karšu aizpildīšanas, hokeja biļešu uzrādīšanas un pasu pārbaudes tiekam laipni aicināti Baltkrievijā. Pirmais apskates objekts un satikšanās ar miljonāra statusu ir benzīntanks, kur par pilnu bāku samaksājam pusmiljonu baltkrievu rubļu (1 Euro ~ 13000 rubļu). Benzīna cena jau ļoti patīk ~ 70 centi litrā.

Mūsu Minskas mājvieta ir fanu pilsētiņā, kas izvietota studentu kopmītnēs, kas jau atkal patīkami pārsteidz ar moderno arhitektūru, draudzīgo personālu un pat ļoti labo istabiņu stāvokli. Fanu pilsētiņa ir latviešu pārņemta, uz katriem piecpadsmit latviešiem ir pa somam, krievam, vācietim, puse no slovāka un puse no čeha. Reģistratūrā katram izsniedz krūzīti ar hokeja simboliku, e-talonu ar 10 braucieniem, atlaižu karti, kurai gan nekur neatrodam pielietojumu, un pilsētas karti.

Pirmā latviešu hokejistu spēle ir ar sīkstajiem somiem, tā norit Minskas arēnā, kurā latviešu līdzjutēji aizņem tieši pusi no kopā esošajām 15 000 sēdvietām. Ja somiem kā sestais laukuma spēlētājs darbojas tiesneši, tad latviešiem pārsvaru laukumā un grandiozu uzvaru palīdz izcīnīt tautas balss arēnā un pie TV ekrāniem. Fantastiskās emocijas pēc uzvaras un kopīgi dziedātās himnas atveldzē spējais lietus. Fanu pilsētiņā atgriežamies līdz kaulam slapji, izsalkuši, bet ļoti gandarīti un priekpilni.

Otrā spēle jāaizvada pret ikgadēji neērto Vācijas izlasi, kas arī šogad (ne bez tiesnešu palīdzības) izrādās izveicīgāka. Un tomēr pēc katriem ielaistajiem vārtiem visi vienojas kopīgā saucienā “Latvija, Latvija, Latvija…”. Latviešu fani nav baltkrievus atstājuši vienaldzīgus un liela daļa vietējo iedzīvotāju jau šo spēli lūkojas ar Latvijas karodziņiem uz vaigiem un citu mūsu simboliku. Arī somu fani pēc labi pārādītā spēles snieguma pret pašu komandu jūt līdzi mūsu puišiem. Pēc spēles dodamies uz Minskas Lido, pa ceļam sapazīstamies ar jauniem draugiem, priecājamies par visu krāsu tulpju dobēm un ļoti sakopto, glīto pilsētu. Lido mūs sagaida arī citi latviešu fani un pierastie ēdieni, kas tomēr ir dārgāki kā Latvijā. Šis vakars atvēlēts ballītei – un kā gan savādāk, ja viens alus fanu teltī maksā nedaudz virs 1 EUR, bet šņabis veikalā ap 3 EUR par puslitru. Citi produkti gan veikalos maksā tāpat kā Latvijā. Kopumā skaidras naudas norēķini ir ļoti nepraktiski un priecājamies par izvēli lietot maksājumu karti. Piemēram, arēnā alus maksā 25 000 naudiņas, kas no mazāku nominālu banknotēm ir pamatīgs naudas žūksnis, ko pārdevēji pat nepārskaita, lai lieki netērētu laiku.

Šeit gan jāatzīmē, ka par lielu daļu Latvijas hokeja fanu ir pamatīgs kauns un nepameta sajūta, ka galvenais ierašanās mērķis bijis alkohols nevis hokejs. Nekad nesapratīšu, kāpēc jau 18. perioda minūtē ir jāskrien stāvēt rindā pēc alus, bet jāatgriežās tik ap 2. minūti, tādejādi ļoti traucējot skatīšanos citiem līdzjutējiem. Tāpat pārdomas rada Jakušonuka “Minskas baltie krekli”, no kura gan aši vien gājām prom. Tur alus cenu noteica pēc “face control” – vienam 40 000, bet citam 75 000 baltkrievu naudiņas.

Trešā diena ir brīva no spēlēm, tāpēc ieplānotas ekskursijas, bet laikapstākļi plānus liek mainīt un spēlēt kārtis kā jau tas kopmītnēs pienākas. Tomēr pēdējā dienā vēl pagūstam apskatīt Minskas zoodārzu, kas gan ir salīdzinoši mazs, bet tajā ir delfinārijs, kurā baudām skaistu izrādi. Apskatām arī Lukašenko grandiozo pili, kas gada laikā uzbūvēta par 200 000 miljoniem dolāru, tur arī satiekam pa kādam omon vīram. Pēdējo dienu Minskā pavadām atkal uz pozitīvas nots, jo mūsu valstsvienība drāmas cienīgā mačā pārspēj Kazahstānas hokeja izlasi. Latviešu līdzjutēju skaits arēnā sarūk, bet līdzjušanas spars no tā nemainās.

Šis brauciens izvērties negaidīti patīkams ne tikai hokeja, bet arī apciemojamās valsts ziņā. Ir pat žēl jau tik drīz doties mājup. Ar plāniem par nākamā gada hokeja čempionāta braucienu uz Čehiju atgriežamies mājās un turpinām priecāties par Latvijas hokeja izlases sniegumu Minskā!

Bildēts ar iPhone 5s un Canon EOS M!