Pēc darbiem pārbagātas vasaras ir jāizvēdina galva, tāpēc nolemjam kopā ar draugiem doties izbraucienā uz Tatriem, kas mūs ir ieintriģējuši jau kopš iepriekšējā gada brauciena. Tiek rezervēti kalnu namiņi un iepirkts kalnu pārgājieniem nepieciešamais inventārs – apavi, somas, jakas un sildošais Jagermeistars.
No Rīgas izbraucam 19:00 un jau pēc 13 stundām esam Krakovā, kur, baudot patīkamu siltumu un sauli (+22), kā arī poļu alu, pastaigājamies pa pilsētas centra daļu un Vartas (upe) krastmalu, kur sastopamies ar pilsētas sportiskajiem iedzīvotājiem – skrējējiem, nūjotājiem, riteņbraucējiem un mazajiem burātājiem. Esam bijuši neskaitāmās pildētās, kur viena no iecienītākajām vecpilsētas tūristu aktivitātēm ir izbrauciens zirgu karietē, šoreiz noskatām smukāko kučieri un staltākos zirgus un aidā! Paldies Līgai, kura iedrošināja mūs šai tiešām jaukajai aktivitātei kopumā, mūsuprāt, diezgan vienmuļajā pilsētā. Krakovā esam norezervējuši apartamentus par nieka 50Euro sešiem cilvēkiem – Queen apartaments. Visjaukākais šai vietai ir tas, ka pirmajā stāvā ir kafejnīca, kurā par samērā mazu naudu var notiesāt milzu porcijas, kas mūs jau nu dikti iepriecina.

Nākamajā rītā jau pavisam agri ceļamies un caur bieziem miglas vāliem pametam Krakovu, lai atkal priecātos par Budapeštas burvību. Kā gājputni, kas zem spārniem jau sajutuši Latvijas drēgnumu, traucamies uz dienvidiem un priecājamies par dienu, kas arvien vairāk iesilst. Budapešta mūs lutina ar +26 grādu siltumu un zeltainu saulrietu, ko vērojam no Budas pils, raugoties uz iespaidīgo Parlamenta ēku un romantisko Ķēžu tiltu. Tomēr – visfantastiskākais skats uz Budapeštu tumsā ir no Galert kalna pie Citadeles, no kura var redzēt skaisti izgaismotas visas iepriekš pieminētās būves un citus greznos Donavas tiltus. Vēl naktī izlemjam doties uz pilsētas centru, lai to baudītu, cik vēl ļauts. Pirmdienas naktī vecpilsēta ir kā izmirusi, plkst 1:00 tūristu iecienīto apskates objektu papildus apgaismojums tiek izslēgts, arī mēs dodamies pie miera mūsu Budapeštas apartamentos – Garden’s Serviced Apartments.

Otrdienas rīts sākas ar manis cepto omleti un kafijas smaržu. Esam priecīgi satraukti, jo tālākais ceļš caur Egeras ielejas vīna pagrabiņiem mūs ved uz Tatru kalniem, kas ir galvenais ceļojuma galamērķis. Kalnos ierodamies pievakarē, kad tur jau ir melna tumsa un ceļabiedriem tikai no rīta pavērsies fantastiskais skats, ko mēs piedzīvojām jau iepriekšējā gadā, kad viesojāmies Horsky Hotel Popradske Pleso. Kalnos termometra stabiņš turas knapi virs nulles un pilsētniekiem viesnīcas komforta līmenis var šķist par zemu, kaut no alpīnistu viedokļa šī ir 5 zvaigžņu viesnīca, kas atrodas visaugstāk Tatros (1495 metri virs jūras līmeņa). Gulēt jādodas laicīgi, jo nākamās dienas kāpienam vajadzēs daudz spēka.

Atveru acis un ir! Caur logu redzu rīta saules apmirdzētu kalna nogāzi, kas spoguļojas dzidrajā ezera ūdenī. Pabrokastojam un aunam kājas, lai dotos pretīm virsotnēm. Takas ceļš ved caur egļu mežu uz augšu. Jo augstāk kāpjam, jo vairāk samazinās skaitā un izmērā koki. Drīz vien pa serpentīnveida taku kāpjam pa akmeņiem, kur satiekam arī kalnu kazas. Netālu no takas redzams ūdenskritums, kurš tek no ezera, kas mums jasasniedz. Jo vairāk tam tuvojamies, jo iespaidīgākus skatus vērojam, tomēr bailēm vēl šeit nav vietas. Sasnieguši ezeru, malkojam siltu tēju ar Jāgermeistaru un tveram dabas varenību skatā, krāsās un nenovēršamajā spēkā. Vēl nedaudz pakāpjoties virs ezera, esam sasnieguši “zilās takas” augstāko punktu – Vyšne koprovske sedlo 2180m.

Taču adrenalīns prasa savu tiesu un mēs nolemjam doties tālāk pa “sarkano taku” uz augšu, kurai vairs nav tik noteikta ceļa, drīzāk tikai iespēja turēties pie atsevišķām norādēm kaut kur starp klintīm un akmeņiem, lai sasniegtu tās augstāko punktu. Ja vēl iepriekš pa retam iezagās kāda vispārīga doma par darbu vai mājas lietām, tād tālākais ceļš neļauj domāt ne par ko citu, kā vien – uz kura akmeņa kāpt, lai nenokristu vienā vai otrā aizā. Visdrošāk katrs jūtas pats ar sevi, jo blakus biedra pārdrošs pieskāriens var izrādīties liktenīgs. Esam mākoņos un tie pārvietojas apbrīnojami veikli. Kamēr sastājamies bildei, fons pārvēršas par pelēku un neko neizsakošu masu. Tikmēr otrā pusē uz 10 sekundēm saule izgaismo netālu esošo kalna galotni. Vēl pāris metru līdz apsolūtajai virsotnei, bet tie jāpārvar tik tiešām rāpjoties un pārvarot sevi un stipro vēju. Koprovsky stit 2363m. Virsotne ir sasniegta. Kur vien skaties – visapkārt kalnu majestātiskums un varenība pret cilvēka niecību. Lejup dodamies pavisam ātri, jo mūs pārsteidz lietus. Tas kļūst arvien spēcīgāks un mūsu iepriekš iemītā kalna taka lēnām pārvēršas par kalna upi. Cauri slapji un nedaudz nosaluši, bet ļoti gandarīti, atgriežamies kalnu viesnīcā, kur mūs jau gaida iepriekš sarunātais kubuls – mērcējamies karstā baļļā zem atklātas debess ar skatu uz kalniem un pirmajām zvaigznēm. Tas ir lielisks punkts šai tik iespaidiem bagātajai dienai.

Mums par lielu pārsteigumu, kājas nākamajā rītā jūt tikai nelielu nogurumu un tas priecē, jo paredzēts vēl viens kāpiens, bet līdz tam vēl jānonāk. Rīta pastaigai apstaigājam pie viesnīcas esošo ezeru, kā arī apmeklējam netālu esošo piemiņas vietu bojā gājušajiem alpīnistiem, kuru patiesībā ir ļoti daudz. Ilgi nekavējoties, saliekam mantas un dodamies tālāk uz nākamo kalnu viesnīcu, kas atrodas turpat Tatros, tikai no Polijas puses. Tikai šoreiz pie viesnīcas piebraukt nevarēsim, tas būs mūsu šīs dienas kāpiena augstākais punkts, bet mēs vēl nenojaušam, cik tas būs grūts. Kalna piekājē atstājam mašīnu, paēdam un sakrāmējam somās tikai pašu nepieciešamāko. Ņemam līdzi arī tosteri siltām brokastīm, vēlāk par to smiesimies. Sākumā atkal ejam pa meža ceļa taku, bet vēlāk nonākam līdz kāpienam pa akmeņos izveidotām trepēm. Tad kāpjam un kāpjam, kad šķiet, ka beidzot trepes pievarētas un turpināsim nedaudz mierīgākā pastaigā, izrādas, ka aiz pagrieziena atkal tikpat un varbūt pat vēl stāvāks kāpums. Spēki jau trešo reizi ir izsīkuši un cīņa ar sevi pilnā spēkā. Priecīgi tie, kuriem iepriekšējās dienas lietus nav galīgi izmērcējis ērtos zābakus, pārējo līdzkāpēju žēl. Tā pusotru stundu kāpjam pa vismaz 30 grādu stāvu kalnu un ikreiz, kur redzam “trepju” beigas, mānam sevi, ka vēl tikai līdz turienei jāsaņem spēki. Ātrāk vai lēnāk, bet visi kalna galu sasniedzam un atpakaļceļa jau nav, jo naktsmītnes vēl tikai priekšā. Sāk atkal smidzināt lietus un jāpieliek ātrāk solis, lai kaut cik sausi tiktu zem jumta, jo maiņas drēbju līdzi nav. Mūsu naktsmītne ar savu indīgi zaļo jumtu un akmens sienām man atgādina kādu Drakulas māju, taču nogurums ir tik liels, ka miegam netraucē ne divstāvu gultas, ne istabas šaurība. Vien pasmejamies par sevi, jo rozetes nav un tosteri varam nest atpakaļ neizmantotu.

Lejupceļš uz mašīnu jau ir krietni vieglāks – ēdamais apēsts un kāpnes vairs nenes augšup. Raitiem soļiem tiekam lejā un dodamies atpakaļ uz māju pusi. Vēl jau garš brauciens priekšā un arī nogurums ceļa biedros manāms.
Šī bija pareizā atvaļinājuma pavadīšanas veida izvēle, lai pilnībā atslēgtos no ikdienas un rūpēm. Paldies līdzbraucējiem par jautrību un izturību, kas bija nepieciešama lai nepilnas nedēļas laikā izturētu 2970 km garo braucienu un kopā 3862 m augsto kāpienu (diez cik daudz reižu mums būtu pa Siguldas trepēm augšā-lejā jākāpj!?). Līdz citai reizei!

Bildētāji: es, Rūta, Džimijs, Uldis, Iveta